Konstantīns Žiharevs - Cilvēks un mūsu Pasaule

Cilvēks un mūsu pasaule ir savstarpēji saistīti un mijiedarbojas daudzos veidos. Cilvēks ir daļa no dabas un atrodas līdzās citām dzīvajām būtnēm, ekosistēmām un planētas Zemei kopumā. Šeit ir daži aspekti, kas raksturo cilvēka un mūsu pasaules attiecības:

Jebkura doma, kas rodas  šajā pasaulē, nav neauglīga fantāzija: cilvēks domā tikai par to, kas vai nu ir noticis, vai notiek vai notiks nākotnē.  Šajā pasaulē nav tādas domas, kurai nebūtu (vai nebūs nākotnē) sava materiālā iemiesojuma.

Pasaku lidojošie paklāji un  galdiņi, kuri paši klājas, ir kļuvuši par realitāti jau šodien: daudzi Tibetas lamas un šobrīd Indijā dzīvojošā Sai Baba sekotāji ir sasnieguši tādu garīgo attīstību, ka tikai ar gara spēku spēj materializēt daudzas savas domas.

Visā pasaulē ir pazīstams indietis Sai-Baba, kurš bez lielas piepūles spēj materializēt jebkuru lietu, tas var būt gan maizes rieciens, gan dūres lieluma  briljants, gan zelta stienis. Lieki atzīmēt, ka tamlīdzīgas darbības, kas ir līdzīgas brīnumu vai burvestību veikšanai, ir iespējamas augstākās garīgās attīstības rezultātā, tas ir iespējams tikai caur mīlestību pret visiem un visu, kā arī nesavtīgi kalpojot cilvēkiem.

Dažreiz vecāki sūdzas par, pēc viņu domām, pārmērīgu bērnu fantāziju. Nevajag viņus veltīgi rāt – bērni vienkārši ir jūtīgāki pret Visuma vibrācijām. Tas, ko jūs uztverat kā bērnu fantāzijas, īstenībā ir mums blakus esošo pasauļu un dimensiju eksistences pierādījums. Tikai bērni līdz zināmam vecumam var tās redzēt, bet pieaugušajiem vajag censties tās sasniegt garīgas attīstības ceļā.   

    

Pēc manām domām, Pasaule ir tikusi radīta, lai starp visiem radījumiem valdītu vienotība un saskaņa. Viss tika pakļauts cilvēkam – garīgi tikumīgai būtnei. Tad gan zeme, gan debesis, atmosfēra un visas parādības bija labvēlīgi noskaņotas pret cilvēku...

Tad notika garīgi tikumīgas dabas sabrukums un tā sekas nekavējoties iespaidoja visus radījumus, visu redzamo, fizisko dabu. Vienotība bija sagrauta, harmonija izjuka, viss nonāca stāvoklī, kas ir svešs mīlestībai, viss sacēlās pret galveno nelaimju cēloni – cilvēku.  Un pasauli pārņēma ļaunums.

Simboliski es cilvēku varu salīdzināt ar gredzena ratiem – dzīvības, attīstības, cilvēka ķermeņa simbolu. Katra dzīva būtne ir kā gredzena rati. Atrodoties šajos ratos mums ir  jāapliecina vai jāatrod patiesību.

Ir nepieciešams  sev attīstīt  iekšējo, garīgo redzi, tas dotu iespēju saskatīt to, kas atrodas ārpus mūsu acu fiziskajai uztveres spējai. Ārpus ķermeņa, ārpus sava emocionālā un mentālā stāvokļa.

Krišna mūs māca: “Visi cilvēki, par kuriem mēs sērojam – viņi ir tikai kā gredzena rati, gan vectēvi, gan brāļi, znoti vai  citi cilvēki. Patiesībā tu redzi tikai gredzena ratus, kuri ir pieņēmuši radinieku un cilvēku izskatu. Tu esi ļāvis aizmiglot savu skatu ar to, ka redzi tikai miesu vai priekšmetus, kamēr īstenu cilvēku ārējās pazīmes nedrīkstētu satraukt”.

Ir nepieciešams koncentrēt savu prātu uz to, kas mīt cilvēka ķermenī vai kādā priekšmetā. Ir nepieciešams vairāk kalpot labajam. Kalpošanai labajam vajadzētu aptvert gan visu mūsu valsti, gan pasauli. Tikai tad gan valstī, gan pasaulē varētu sākties uzplaukums.

Ir nepieciešams uzskatīt sevi par vienu no Vienīgā Dieva bērniem – jo visi cilvēki taču ir radīti pēc Dieva līdzības. Mēs neesam tikai dabas sastāvdaļa un  fizisku elementu kopums, mēs esam vienas ģimenes locekļi. Mēs esam dieva dzirksteles, tāpēc arī mūsu domām ir jābūt dievišķīgām, virzītām uz labo, uz visas valsts, pasaules un cilvēku uzplaukumu. Kāda gan jēga sludināt garīgumu izsalkušajiem?

Ir nepieciešams pabarot trūcīgos, mierināt un uzmundrināt visus tos, kas ir bēdīgi un izmisuši. Mēs visi esam radīti nevis, lai valdītu, bet gan, lai kalpotu. Katrs cilvēks šajā pasaulē ir nevis kungs, bet gan kalps. Visām savstarpējām attiecībām starp vīru un sievu, māti un bērnu, saimnieku un strādniekiem vajag balstīties uz savstarpēju kalpošanu. Pasaule attīstās tikai, pateicoties savstarpējai kalpošanai. Ja tās nebūtu, pasaule apstātos. Vai jūs uzskatāt, ka vadītājs ir augstāks par jums? Tas tā nav – arī viņš ir tikai kalps.

Cilvēka dievišķā daba izpaužas tikai tad, kad viņu ir pārņēmis kalpošanas gars. Tikai tad viņam ir dots iepazīt mierinājumu, kas ir augstāks par cilvēkam izprotamo. Dieva enerģija ir viena – gan kristietībā, gan hinduismā, katolicismā, musulmanismā, jūdaismā vai budismā.

Katrā cilvēkā, neatkarīgi no viņa ticības, es, Konstantīns Žiharevs, pirmkārt  redzu Cilvēku. Ne tautība, ne konfesija, bet gan attieksme pret pasauli un apkārtējiem cilvēkiem, spēja dzīvot saskaņā pašam ar sevi, savu sirdsapziņu, Visuma pamatlikumiem un apkārtējiem ļaudīm - lūk īpašības, kas nosaka cilvēka patieso vērtību. Cilvēka galvenā vērtība ir tas, cik viņš spēj (un dara) vispārējas attīstības veicināšanai, visas cilvēces labā.

Mana ilgstošā pieredze, kontaktējoties ar cilvēkiem, ir ļāvusi izdarīt secinājumus, ka katra cilvēka laime ir atkarīga tikai no viņa dvēseles stāvokļa - vai viņš dzīvo saskaņā ar Pasaules un Visuma pamatlikumiem. Mīlestība, cieņa, visa dzīvā likumu un Dieva Likumu pārzināšana  - lūk, kas ved cilvēku pa garīgās attīstības ceļu.

Skopums, naids, savtīgums, meli un citas negatīvas īpašības kavē cilvēka garīgo attīstību, atmet to atpakaļ.

Tāda cilvēka dvēselei nebūs miera - ne šajā pasaulē, ne Aizsaulē...

Iedomāsimies, kas tad notiek ar cilvēku, kad viņš mirst. Viņš nes sev līdzi visu to, kas viņam ir, ko viņš ir sakrājis. Un tas ir ļoti svarīgi, jo tas veido mūsu personību. Un par to ir jādomā šodien. Jo cilvēks ir garīgi bagātāks, jo vairāk viņš atdod cilvēkiem, jo dziļāka un ietilpīgāka ir viņa dvēsele, jo pilnīgāka ir viņa esamība pat tajos brīžos, kad viņš dus. Tad lūk – tas, kurš ir garīgi bagāts, - tas neguļ. Viņš ir nomodā un turpina piedalīties  citu cilvēku dzīvē.

Vienam zinātniekam – biologam bija pat tāda teorija, ka neattīstītās, sīkās dvēseles ir lemtas iznīcībai, stiprākās dvēseles tās it kā uzsūc. Nu, protams, šī teorija ir samērā strīdīga, bet šeit ir arī kāds cits aspekts. Šķīstīšanās aspekts. Ejot cauri  pasauļu dimensijām, cilvēka garam vajag šķīstīties. Un, ja tam sadeg un izgaist viss tas, kas līdzīgi melnam piedegumam ir uzkrājies uz tā, rodas jautājums – kas tad būs paliekošais?  Cik daudz tevī paliks no tās ļaunuma saknes, kuru sadedzinās gara uguns? Ja mūsu dzīvē nav nekā vairāk kā vien sīkais,  prastais, ļaunais – tad tas viss nobirs tā, kā birst lapas no koka! Un pēkšņi izrādīsies, ka pats koks tur nemaz nav bijis, tikai kaut kāds celmiņš…

Mums visiem vajag kļūt par savas mājas saimniekiem. Tādēļ mums visiem, dārgie draugi, vajag parūpēties par to, lai mēs dzīvotu pienācīgu dzīvi, sirsnīgi kalpotu viens otram un būtu pārtikuši, lai jaunatne nenogrimtu narkomānijā un alkoholismā, lai laba izglītība un medicīna būtu pieejama visiem, katram cilvēkam vajadzētu garantēt    tiesības uz dzīvokli.      

                                                                                                                                                                                    

Bērnībā es sapņoju, ka kādreiz visi cilvēki uz zemes salīgs mieru, visu attiecību pamatā būs Mīlestība, Cieņa pret visiem, neatkarīgi no dalījuma etniskajās vai reliģiozajās grupās. Šobrīd nākas atzīt, ka līdz šai vienotībai vēl paies ļoti daudz laika. Bet es esmu absolūti pārliecināts, ka tā tas noteikti būs.

Cilvēces transformācijai jāsākas no indivīda – caur patiesības sasniegšanu un  pareizu pasaules uztveri. Mainoties cilvēkam, mainās arī  pasaule. Šai transformācijai jānotiek cilvēka apziņā. Kā teikts Svētajos Rakstos, cilvēka saprāts var būt gan viņa verdzības,  gan viņa atbrīvošanas iemesls.

Labais un ļaunais attīstās, un tie, kas tos kopj – šie dārznieki un veidotāji, viņi noteikti saņems algu par visiem augļiem, kas nobriedīs uz zemes. Lūk, kāpēc mēs saņemsim pilnu beidzamo atmaksu (galīgo aprēķinu ) pēc visiem darbiem, ko veiksim virs zemes. Un katrs ieraudzīs, līdz kādiem šausminošiem apmēriem viņa pēctečos būs izaudzis labais vai ļaunais. Un tikai tad mēs sapratīsim, ka vienu glābiņa un citu pazudināšanas iemesls bijām vispirms mēs paši, mēs - labā un ļaunā  radītāji.

Tāpat vajag apzināties, ka ļaunums ir visu bēdu un ciešanu avots, un ka tas cilvēkam ir pretdabisks.

Ļaunums ir jēdziens, kas saistīts ar negatīvu, ļaunprātīgu un netaisnīgu rīcību vai nodomu. Tas var izraisīt ciešanas, bēdas un nelaimi gan cilvēkiem, gan apkārtējai videi. Ir svarīgi apzināties ļaunumu un censties samazināt to, lai mazinātu bēdas un ciešanas pasaulē.

Jo apgarotāka un pilnīgāka mūsu dzīve būs šeit, šobrīd, jo brīvāk un mierīgāk mēs dosimies pretī šai pārdzimšanai. Pretī tam, kas ir tikai “redzamais dvēseles pārdzimšanas mirklis pirms mūžības lidojuma.”.

Savā darbā es centos apvienot dažādu tautu kultūras - jūs taču piekritīsiet, ka katras tautas kultūrā ir kaut kas īpašs, kaut kas labs, dvēselei patīkams. Ņemot vērā, ka pēc manas dziļākās pārliecības patiesa visas Pasaules kultūru attīstība rodas tikai tautu kultūrām saplūstot, mēs pēc iespējas cenšamies tādu veicināt.

Kultūru saplūšanai viegli izsekot var arī, sekojot apbedīšanas rituālu attīstības procesam: ja latvieši agrāk bērēs dziedāja kādas noteiktas dainas, šobrīd šī dziedāšana ir pāraugusi obligātā vokālās grupas klātbūtnē, kas izpilda nelaiķa vai viņa radinieku iemīļotāko repertuāru. No otras puses, mūsdienās pareizticīgie mācītāji un citu konfesiju garīgie tēvi neiebilst un pat atbalsta apbedīšanas ceremonijas muzikālo pavadījumu, aizgūstot šo labo tradīciju no latviešu un citu tautu rituāliem.

Kultūru apvienošanās aizvien vairāk saliedē mūsu sabiedrību, nojaucot mākslīgi radītās etniskās, konfesionālās un citas atšķirības – un tātad, tā ir domāta vispārīgai attīstībai, cilvēces virzībai uz priekšu.

Es pazinu cilvēkus, kas patiesībā no nāves nebaidījās. Viņiem bija viena kopīga īpašība: viņi juta, ka viņu pienākumi zemes virsū ir izpildīti. Viņi bija atdevuši visu, ko vien bija varējuši atdot. Un tas radīja viņos tādu brieduma, gatavības sajūtu kā auglim, kurš mierīgi var nokrist. Un raugoties no šī darba, labestības, jaunrades, pašatdeves  viedokļa – pamatojoties uz visu to, mēs varam teikt, ka nāves patiesībā nemaz nav. Ka, strādājot patiešām garīgi, mēs arī no materiālā viedokļa varam uzskatīt, ka strādājam Mūžībai. Lai kā arī  cilvēks par to nedomātu, tāds brīnums, kā cilvēka personība nepazudīs Viņa milzīgajā, kosmiskajā saimniecībā. Visi piedalīsies šajā augstākajā pacilātībā. Ikkatram būs sava nokrāsa.   

Atdosim parādus viens otram – Un atpakaļ saņemsim vairāk.

Mūsu nelabvēļi, mūsu naidnieki zaudēs savus vārdus.

Un nevajadzēs mokoši melot ne sev, ne citiem, nevienam.

Mēs ticēsim un uzticīgi gaidīsim, ticot tik savai sirdij...

Un piepildīsies mūsu sapņi, mēs gūsim gan mīlu, gan mieru.

Un no debesu augstumiem lasīsim, ko rakstījusi mūsu roka.

Bet, kad atgriezīsimies atkal, visu ņemsim pēc sava vārda...

Un nespēsim pazīt viens otru – un nebūsim parādā nevienam...Nevienam.

Jeļena un Nikolajs Romaņenko

Jo vairāk cilvēks dzīves laikā sevi ierobežos ar dažnedažādiem sadomātiem un rupjiem priekšstatiem par sevi un apkārtējo pasauli, jo stingrākos un ierobežojošākos pēcnāves eksistences apstākļos viņš nonāks – tā ir aksioma. Kāda apziņas dominante būs Jūsu apziņā, tāda būs pamatā visai jūsu Pēcnāves Dzīvei .

Pats Kristus ir  teicis: “Jūs esat dievi!” Kāds vēl pareizāks garīgais virziens jums ir nepieciešams, lai vērstu pret to visu savas eksistences jēgu, lai visu savu Domu, jūtu un tieksmju enerģiju  virzītu tikai šajā, Paša Dieva norādītatajā virzienā?

Nekrītiet izmisumā, pavadot tuvu cilvēku. svešā, mums nepazīstamā pasaulē. Atcerieties: cilvēks ir universāla, pašregulējoša sistēma. Ne ārsts, ne ekstrasenss nespēs pilnībā izārstēt ķermeni (un vēl jo vairāk – dvēseli) – labākajā gadījumā viņi  palīdzēs par kādiem 20 – 25 procentiem. Cilvēkam vislabākais ārsts ir viņš pats. Kamēr mēs esam vajadzīgi sev – mēs esam vajadzīgi visiem. Tiklīdz mēs saslimstam un koncentrējam uzmanību tikai uz sevi – mēs vairs neesam vajadzīgi nevienam. Cilvēks sevi ārstē pats – ar savu prātu, gribasspēku, garu, rīcību. Un, ja aizgājējs ir bijis  labs, godīgs un taisnīgs cilvēks, nekrītiet izmisumā: arī tur, jums nezināmās sfērās viņš dzīvos ar godu un laimīgi. Bet pats galvenais – viņš dzīvos. Nāve ir tikai pārdzimšana no vienas dzīves citā. Un tāpēc Dzīve ir mūžīga.

Svētītam saprātam nekas nav brīnums. Viņa pastāvēšanas vienīgais pierādījums ir savienība ar Viņu. Pasaule izzūd viņā. Viņš ir miers un žēlastība, viens pats un bez palīgiem. Jebkuras izglītības mērķis ir iemācīt studentiem profesiju. Šobrīd pat netiek mēģināts sniegt audzēkņiem priekšstatu par īsteno dzīves mērķi, par to, kā dzīvot un kā sagaidīt nāvi. Koledžās studentiem vajadzētu ne tikai apgūt viņu izvēlētās laicīgās profesijas, bet arī gūt skaidrojumu par dzīves garīgo jēgu.

Tā kā senā gudrība ir mūžīgā filozofija, Lielie Skolotāji ir mācījuši to visos laikos, un arī šobrīd tā ir visu reliģiju pamatā.  Šīm garīgajām pamācībām jābūt visaptverošām un dziļām, ļaujot audzēknim labāk izprast savu tradicionālo reliģiju, lai kāda tā arī nebūtu, dodot viņam priekšstatu par galvenajiem cilvēka dvēseli nodarbinošajiem jautājumiem, piemēram, kāpēc mēs visi esam šeit, kā mums vajadzētu dzīvot, kāds ir dzīves mērķis un kāda nozīme nāvei?

Vairums uz mūsu planētas dzīvojošo cilvēku tikuši maldināti un dziļi iegrimuši ilūzijās. Patiesību mums vajag zināt, loģiskajam prātam neiejaucoties, jo mēs zinām to, ka mēs eksistējam un mēs apzināmies to. Mums ir jāapgūst patiesība, ka gaisma rītausmā atnāk pie mums ne tikai caur austrumpuses logiem. Un vēl mums ir jāsaprot, ka pašas svarīgākās lietas ar mums notiek iekšēji un tām garīga daba. Un visa pamatā ir Mīlestība, tā, ko rakstām ar lielo burtu.  

Kultūru apvienošanās var būt vērtīga, veidojot labākas attiecības starp dažādām kultūrām un veicinot sapratni, mieru un cieņu. Kad mēs pārvaram mākslīgi radītās atšķirības un saskaramies ar cilvēkiem no dažādām kultūrām, mums ir iespēja mācīties, izaugt un attīstīties kā indivīdi un sabiedrība.

Ja cilvēks to vēlas, viņš var apgūt šīs visaptverošās zināšanas, lai spētu identificēt sevi ar savu Garu, un tātad, ar savu Dievišķīgo esības pamatu.